Kadmijs (Cd) ir mīksts, sudrabaini balts metāls ar zilganu spīdumu – viens no ekoloģiski bīstamākajiem smagajiem metāliem. Dabas vidē kadmijs normāli ir atrodams tikai mikrodaudzumos, tāpēc tā toksiskuma un iedarbības pētījumiem ilgu laiku netika pievērsta uzmanība. Faktiski tikai pēdējo divu trīs desmitgažu laikā ir sākusies tā nozīmīga ieplūšana dabas vidē, tāpēc kadmiju var uzskatīt par tipisku mūsu laikmeta tehnokrātiskās darbības pavadoni.
Kadmijs ir atrodams mazāk attīrītajās eļļās, dīzeļdegvielā (nokļūst gaisā, sadedzinot degvielu), to plaši izmanto kā piedevu metalurģijā, galvanotehnikā (pārklāšana ar kadmiju), pigmentu iegūšanā laku, emalju un keramikas ražošanā, kā stabilizatoru polimēros, akumulatoros un baterijās. Saskarē ar visām šīm vielām to nolietošanās procesā vai tās sadedzinot, kadmijs nokļūst gaisā un ūdenī, kā arī piesārņo augsni. Aplēses rāda: katru gadu Baltijas jūrā nokļūst ap 200 tonnu šī metāla, no tiem 45 % no gaisa; bet visā pasaulē apkārtējā vidē tiek izmestas 5000-8000 tonnas kadmija.
Kadmija, tāpat kā lielākās daļas toksisko metālu, galvenā iedarbības īpatnība ir tā, ka tie, reiz nokļuvuši apkārtējā vidē, no tās tiek izvadīti, nokļūstot cilvēku un dzīvnieku barības ķēdēs. Pārtikas produktos kadmijs galvenokārt nokļūst gaisa piesārņojuma ceļā. Dzīvnieki un augi akumulē no gaisa nākošo metālu daļiņas, un tajos vienlaicīgi notiek to koncentrēšanās. Tā, piemēram, gliemežos kadmija koncentrācija var pat līdz miljonam reižu pārsniegt tā daudzumu ūdenī. Cūku nieres var saturēt līdz 2 mg/kg. Tāpat arī meža putnu olās ir atrasts kadmijs. Latvijas zinātnieku pētījumi rāda, ka Rīgas jūras līča planktonā kadmija saturs ir 250-830 mg/kg, moluskā Macoma baltica – 1360-10890 mg/kg, moluskā Mytillus edulis – 1240-11470 mg/kg. Augsts ir arī kadmija saturs zivīs: salakās 80-200 mg/kg, reņģēs līdz 170 mg/kg, līdakās līdz 210 mg/kg, nēģos līdz 230 mg/kg.
Elpojot gaisu, kas satur lielas kadmija koncentrācijas, notiek graujoša iedarbība uz cilvēka plaušām, var iestāties pat nāve. Ilgstošas nelielu kadmija koncentrāciju ietekmē tiek bojātas plaušas, gremošanas sistēma un nieres. Kadmijs uzkrājas kaulos, padarot tos trauslus, sevišķi, ja pārtikā nepietiek kalcija, dzelzs un olbaltumvielu vai ir pārmērīgi daudz taukvielu. Pētot kadmija ietekmi uz dzīvnieku veselību, novērota arī ietekme uz nervu sistēmu un embriju attīstību, kā rezultātā jaundzimušajiem mazuļiem ir pazemināts svars, izmainīta uzvedība un apmācības spējas.
Viens no dramatiskiem piemēriem cilvēces vēsturē, kad tehnogēnā darbība rada apkārtējās vides piesārņojumu un cilvēku masveida saslimšanu, saistās ar Japānu un Itai-Itai slimību. Par Itai-Itai slimību sauc akūtu saindēšanos ar kadmiju. Japānā kāds cinka pārstrādes uzņēmums, kas atradās Jintsu upes krastā, piesārņoja šīs upes ūdeni ar kadmiju. Upes ūdens tālāk tika izmantots rīsa lauku apūdeņošanai un sojas lauku laistīšanai. Pakāpeniski sākās arī gruntsūdeņu piesārņošana. Kopumā šī apkārtējās vides piesārņošana noveda pie iedzīvotāju saindēšanās, kas maksāja ap 150 cilvēku dzīvību.