Šobrīd sabiedrībā valda ļoti virspusēja un nereti maldīga izpratne par Obligātā iepirkuma komponenti jeb OIK. Turklāt šobrīd, priekšvēlēšanu laikā politiķi bez žēlastības OIK izmanto saviem popularitātes celšanas mērķiem, pašiem ne vienmēr izprotot šo visai komplicēto OIK jautājumu. Tas novedis pie tā, ka atjaunīgie energoresursi sabiedrības uztverē iegūst negatīvu nokrāsu, jo tie taču ir pie visa vainīgi (pie valstij neizdevīgām saistībām, pie augstām elektrības cenām, kas noslogo tautsaimniecību), vai tad ne?
Ekonomiste Raita Karnīte nesen ir sagatavojusi Latvijas Zinātņu akadēmijas pētījumu par obligātā iepirkuma sistēmas efektivitāti un ietekmi uz tautsaimniecību pēc Dienas Biznesa pasūtījuma, kurā padziļināti ar analizēts OIK mehānisms un tā trūkumi. Būtiskākais secinājums ir saistīts ar to, ka kaut arī sākotnējais OIK mērķis bija atbalstīt vietējos, atjaunīgos energoresursus, tomēr faktiski tas ir atbalsts no Krievijas importētajai dabasgāzei, nevis AER.
“Bieži tiek teikts, ka ar OIK kompensē palīdzību zaļās enerģijas ražošanai, taču patiesībā zaļā jeb atjaunojamā enerģija saņem tikai 1/3 no kopējā OIK maksājuma, bet 2/3 no šī maksājuma aiziet ar dabasgāzi kurināmām stacijām.”
Pētījumā secināts, ka nozīmīgākā problēma ir obligātā iepirkuma sistēmas pārvaldība un kontroles trūkums, kā rezultātā ir ieviests manipulējams sistēmas regulējums, kas legalizē gan neatbilstību sistēmas ieviešanas mērķim, gan negodīgu praksi, un padara obligātā iepirkuma sistēmu finansiāli neefektīvu.
Kopējais pētījuma secinājums:
Obligātā iepirkuma sistēmas galvenā problēma ir nepieciešamais kopējā finansējuma apjoms, ko sedz elektroenerģijas izmantotāji. To var būtiski samazināt, izslēdzot no obligātā iepirkuma sistēmas tādu staciju atbalstu, kas elektroenerģiju iegūst, izmantojot fosilo resursu – dabasgāzi (ja valsts atbalsts šādām stacijām ir valstiski svarīgs un tas atbilst ES nosacījumiem par valsts atbalstu, tas jāfinansē no valsts budžeta), un jaudas maksājumus (ja tie nepieciešami energodrošībai, tie jāfinansē no citiem līdzekļiem (varētu būt energodrošības fonds, kurā iemaksas solidāri veic enerģijas ražotāji no fosilām izejvielām)).
Valsts atbalsts elektroenerģijas ražošanai no AER ir jāturpina. Sašaurinot sistēmas tvērumu un tādējādi būtiski samazinot sistēmas izmaksas, ieteicams turpināt esošo atbalsta shēmu.
«Mēs sakām, ka negribam maksāt, bet mēs jau nezinām, cik būtu par zaļo enerģiju jāmaksā. Ja būtu godīga sistēma un mēs maksātu tikai zaļajai enerģijai, tad mums būtu jāmaksā par 2/3 mazāk nekā šobrīd.»
Tālāk lasāms izvilkums no Dienas Biznesa intervijas ar Raitu Karnīti:
DB: Kas, jūsuprāt, ir svarīgākais, kas par šo pētījumu būtu jāpasaka?
RK: Būtiski ir saprast, ka elektroenerģijas ražošanai no atjaunojamiem resursiem nav liekama vienādības zīme ar OIK (elektroenerģijas obligātā iepirkuma komponenti – red.). Bieži tiek teikts, ka ar OIK kompensē palīdzību zaļās enerģijas ražošanai, taču patiesībā zaļā jeb atjaunojamā enerģija saņem tikai 1/3 no kopējā OIK maksājuma, bet 2/3 no šī maksājuma aiziet ar dabasgāzi kurināmām stacijām. Dabasgāze nav atjaunojamā enerģija, un tā nebūtu jāatbalsta, bet sabiedrībai šī informācija tiek pasniegta maldinoši – it kā viss OIK aizietu zaļajai enerģijai. Būtiski arī uzsvērt, ka lielākās ar dabasgāzi apkurināmās spēkstacijas pieder valsts uzņēmumam – Latvenergo, kas jau tā strādā ar miljoniem eiro lielu peļņu. Tāpēc īpaši ciniski ir it kā samazināt OIK slogu patērētājiem, izmantojot peļņas pārpalikumu no Latvenergo. Sanāk, ka ieguvums no OIK ceļo no patērētājiem pie Latvenergo un tad no Latvenergo uz valsts budžetu. Vispirms šis mehānisms ir pilnībā jāsaprot, un tad var jautāt, ko Latvijas sabiedrība grib un var atbalstīt. Es uzskatu, ka zaļā enerģija pagaidām ir jāatbalsta, un to atbalsta visās Eiropas Savienības dalībvalstīs. Turpretī dabasgāzi nevajag atbalstīt. Zaļo enerģiju atbalsta tāpēc, lai nebūtu jāpērk fosilie energoresursi, tajā skaitā dabasgāze, bet Latvijas situācija šajā ziņā ir pilnīgi absurda.
DB: Tas nozīmē, ja dabasgāzes stacijas tiktu izņemtas no OIK maksājuma, tad OIK slogs Latvijas sabiedrībai nemaz nebūtu tik briesmīgs un nesamaksājams?
RK: Tieši tā. Tas, ko šobrīd Latvijas valdība sola, ir tieši šis rezultāts, bet to būtu iespējams arī panākt, saglabājot atjaunojamo energoresursu stacijām pašreizējo atbalstu, kas tiešām ir nepieciešams. Tomēr esošā valdība sola panākt šo rezultātu, samazinot piešķirto atbalstu visām stacijām.
DB: Vai Latvijas gadījumā piešķirtais atbalsts atjaunojamo energoresursu stacijām ir būtiski atšķirīgs no citām ES valstīm?
RK: Nē. Atbalsta modeļi gan ir dažādi, un tas modelis, kas ir mums, ir viens no vecākajiem. Tajās valstīs, kur atbalsta modeļi atjaunojamajiem energoresursiem pastāv jau ilgāku laiku, tie ir nomainīti pret jaunākiem, kas it kā ir vairāk uz rezultātiem orientēti. Tur, kur šie resursi jau ir iedzīvojušies un nostiprinājušies, to tiešām arī var darīt, taču nav vēl nekādu pierādījumu, ka šie jaunākie atbalsta modeļi tiešām būtu labāki un efektīvāki.
DB: Kā jūs vērtējat uzsākto Ekonomikas ministrijas cīņu ar atļauju noņemšanu OIK ietvaros strādājošām stacijām?
RK: Tā kā pati problēmas nostādne OIK sakarā ir absurda, tad arī cīņa pret zaļās enerģijas ražotājiem ir absurda. Protams, ir atbalstāma vēršanās pret tiem, kas valsts atbalstu saņem nelikumīgi, bet trūkst pierādījumu, ka šā brīža kašķis tiešām tiek meklēts taisnīgi. Ja Ekonomikas ministrija cenšas tikai pierādīt, ka tā kaut ko dara, un noņem atļaujas reāli strādājošām un reģionāli nozīmīgām atjaunojamo energoresursu stacijām, tas neveicina šīs nozares ilgtspēju, jo katrs uzņēmējs ir spiests rēķināties, ka viņš var būt nākamais, pret kuru vērsīs represijas. Turklāt visa šī maldīgā nostāja, kad ar OIK pārsvarā tiek stimulēta dabasgāze, praktiski ir iedibinājusi naidu pret zaļās enerģijas ražotājiem. Iedomājaties, kā ir strādāt šādos naida apstākļos? Par atjaunojamās enerģijas ražotājiem nereti saka, ka nav ko vērt vaļā uzņēmumu, ja nevar pietiekami nopelnīt, ko tad viņi tur vispār dara, tādus liekēžus nav ko barot utt. Taču patiesībā to visu vajadzētu attiecināt uz 2/3 no OIK atbalsta saņēmējiem, jo lielākā atšķirība starp zaļās enerģijas un dabasgāzes stacijām ir tā, ka šie zaļie resursi vispirms ir jāiegūst – koksne mežā ir jāiegūst un jāpārstrādā līdz izmantojamam veidam, visi biomateriāli ir jāsavāc, jāatved, jāfermentē. Neviens pat nerunā par to pozitīvo efektu, ko rada tās stacijas, kas izmanto koksni vai biomasu, pārtikas atkritumus, dūņas, ūdeni vai vēju. Tās gan attīra vidi, gan izmanto videi nekaitīgākas enerģijas ražošanas tehnoloģijas, bet ir arī dārgākas. Turklāt kā Eiropas Savienības dalībvalstij mums ir jāseko kopīgām tendencēm. Biomasas un citām atjaunojamo energoresursu stacijām piešķirtais atbalsts Eiropas Savienībā ir devis pēdējo gadu laikā milzīgu šīs enerģijas īpatsvara kāpumu. Bez atbalsta tas nebūtu bijis iespējams, tāpēc atbalsts vismaz šajā brīdī ir būtisks, lai vispār šāda veida stacijas taptu un attīstītos. Būtu visai muļķīgi, ja mēs kārtējo reizi arī šajā jomā gaidītu, kad Eiropa mums pakratīs ar pirkstu. Taču no uzņēmējiem šādā atmosfērā, kāda zaļās enerģijas jomā valda Latvijā, nevar prasīt, lai viņi iegulda savu naudu, kamēr tiek nepamatoti apsaukāti un nicināti.
DB: Kāpēc Latvijā ir tik maz vēja staciju, salīdzinot kaut vai ar kaimiņvalstīm?
RK: Tas tiešām tā ir, ka vēja un ūdens resursi pie mums ir vismazāk izmantoti. Varētu būt daudz vairāk. Jautājums, kāpēc ir šāda situācija, ir ļoti vietā. Ekonomikai nekad nedrīkst pieiet ar subjektīvām emocijām – man patīk/ man nepatīk. Ja mums ir tāds mērķis, mēs attīstām atjaunojamos energoresursus un skatāmies, kādi resursi mums ir visvairāk pieejami un pie kādiem nosacījumiem varam tos optimāli apgūt un nodot saražoto produkciju. Arī, ja runājam par enerģijas nodošanu, tad sistēma ir uzbūvēta diskriminējoši pret atjaunojamās enerģijas ražotājiem, jo viņiem sava enerģija ir jānodod caur Sadales tīklu un Sadales tīklam ir jāmaksā par pakalpojumu. Mēs zinām, ka Sadales tīkla pakalpojumi nav lēti. Runājot par OIK ietekmi uz patērētāju galamaksājumiem par elektrību, arī būtu labi iedziļināties, cik liels tad ir OIK un cik – visi pārējie pakalpojumi, kam ar OIK vispār nav nekāda sakara. Ir pilnīgi tāda sajūta: ja citās valstīs ir izpratne par atjaunojamo energoresursu pozitīvu ietekmi uz vidi un šo tehnoloģiju attīstības atbalsta nepieciešamību, tad pie mums ir gluži otrādi – par katru cenu ir jāpierāda, ka šajā jomā strādājošie uzņēmēji ir nelieši un blēži, izmanto valsts naudu. Es teiktu, ka tās 2/3 no OIK ir nelietderīgi izmantotas, bet ne pārējais, kas tiek tiešām maksāts atjaunojamo energoresursu stacijām.